Nodoms

Ejot cauri dzīvei, katrs no mums, tieši vai netieši, sastopas ar šo vārdu. Parasti tas notiek bērnībā, kad sākam meklēt lietām jēgu un pamatojumu. Arī sportists agri vai vēlu nonāk situācijā, kad ir jāuzdod sev jautājums - ar kādu nodomu es visu šo daru?

Spēlītes ar likteni

Pieņemsim, ka tipiskam jaunietim neizbēgami pienāks laiks, kad ikdienā kāds no apkārtējiem draugiem vai paziņām piedāvās uzpīpēt. Pieņemsim, ka tas notiks tīņa gados un jaunietis neatteiksies. Vai šis jaunietis būs izdarījis kaut ko briesmīgu? Vai šis jaunietis neatteiksies arī no pirmā aliņa un pēc tam arī kāda stiprāka dzēriena? Pieņemsim, ka viņš uzpīpēs arī zālīti. Varbūt kāds piedāvās arī ripas vai kokaīnu, bet tur pārsvarā veselais saprāts nedaudz liks bailēs sastingt un atteikties. Pilnīgi bez domāšanas jaunieši ielaidīsies intīmos sakaros, un arī šādos momentos ieslēgsies kaut kur dzirdēts teksts par prezervatīvu.

Viss augstāk minētais ir kā garants katra jaunieša dzīvē, un to visu mūsdienu jaunatne dara katru dienu. Arī jūsu bērni, mazbērni un jūs paši tā darījāt. Jā, to sauc par jaunību! Mēs visi darījām blēņas un darīsim blēņas. Ir, kas nekad neizaug, un ir, kas no tā visa izvairās, bet lielākā daļa šīm situācijām iet cauri, un jautājums paliek tikai viens – cik liela ir iespēja, ka jaunietis šim visam izies cauri sveiks un vesels?

Lēmums atrast jēgu

Visa pamatā tomēr ir runāt ar bērniem un jauniešiem. Neuzskatīt, ka visam vienmēr ir jāiziet cauri, un palīdzēt viņiem zināt, nevis gaidīt, kad paši sapratīs. Jo tad, kad sapratīs paši, iespējams, jau būs iegūta kāda bērnības trauma vai slikta pieredze.

Parasti aicinu vecākus saviem bērniem palīdzēt pieņemt lēmumu. Lēmums var būt pavisam triviāls, piemēram, sakrāt naudu, iemācīties spēlēt šahu vai piepumpēties 100 reizes. Lēmums liek saspringt un iemāca koncentrēties uz mērķu sasniegšanu.

Tad, kad mazie mērķīši sasniegti, lēnām var sākt domāt par nodomu, jēgu un lielajiem mērķiem. Šie momenti katra jaunieša vecumā ir vitāli svarīgi, jo lielās lietas dod pamatu visai dzīvei. Lielie nodomi, mērķi un jēga neļaus ieslīgt depresijā vai sliktu lēmumu bezdibenī. Nodoms par kaut kā liela sasniegšanu var palīdzēt jaunietim nesatikt vai pat atteikties no bezmērķīgiem cilvēkiem. Pats labākais ir tas, ka ar labu nodomu jaunietis pats vēlēsies kļūt veiksmīgs. Nebūs nepieciešama nekāda pierunāšana vai lekciju lasīšana. Jaunietis pats vēlēsies pilnveidoties un brīžiem pat uz pārspīlēšanas robežas.

Balanss

Vecumposmu fizioloģijā bērni un jaunieši no 13 līdz 16 vai pat 18 gadu vecumam ir neapturami, ja sajutīs skaidru vīziju un mērķi. Šis ir vecums, kad jaunieti var nākties nedaudz sabremzēt un nomierināt.

Ja runājam par sportu, tad šajā vecumposmā jaunieši gūst visvairāk savainojumu. Ķermenis lēnām nobriest, un svars kļūst lielāks. Sacensību ir daudz, un, ja ir skaidri mērķi un nodoms, tad jaunieša motivācija ir ļoti liela. Ir svarīgi, ka arī šajā posmā jaunietis daudz var runāt gan ar vecākiem, gan mentoriem un, protams, treneriem. Ja komunikācija ir bieža un konstruktīva, tad jaunietis sajutīs sev apkārt spēcīgu atbalsta sistēmu, kas var būt kā neatsverams atbalsts sekmīgā bērna vai jaunieša attīstībā.

Visa pamatā ir klātesamība

Pie katra cilvēka ikdienas gaitām klāt stāvēt nav iespējams. Bērns vai jaunietis būs spiests pats pieņemt lēmumus un iet cauri dzīvei tā, kā pats uzskatīs par pareizu. Būs labie brīži un būs arī sliktie brīži, taču pieaugušajiem ir jābūt klāt un pieejamiem. Tas ir pats galvenais!

Mīļie vecāki, mentori un treneri – lūdzu, esiet pieejami, klātesoši un gatavi palīdzēt katram bērnam un jaunietim atrast viņa unikālo nodomu!

Autors: Reinis Strupovičs

Uzmanība kā dopings

Pavisam ikdienišķi sērfojot sociālo mediju plašumos uzdūros bildei, kurā redzama diezgan liela grupa ar basketbolu spēlēt gribētājiem, treneriem un cita veida censoņiem. Pirmā doma bija par to, cik labi un veiksmīgi veidots sporta pasākums, ja jau var sapulcināt tik kuplā skaitā jauniešus. Otrā doma – jāpapēta tuvāk kas tas par pasākumu. Secināju, ka tie ir individuālie basketbola prasmju treniņi grupā. Ievēroju, ka paši viņi sevi dēvē par individuālo basketbola treniņu rīkotājiem. Esot individuāla un personīga attieksme katram audzēknim. Apskatīju vēlreiz bildi un izlēmu saskaitīt cik ir audzēkņi un cik treneri. Saskaitīju 56 audzēkņus un 3 trenerus. (Par treneriem saucu tikai tos, kuriem ir vajadzīgā izglītība, ne tikai attiecīgo sporta nodarbību organizētāju krekliņš).

Radās vairāki jautājumi – Vai vairāk nekā 50 audzēkņi uz 3 treneriem ir pietiekami personīga attieksme? Vai ir iespējams veltīt audzēkņiem pietiekami daudz uzmanības, lai panāktu reālu progresu un jēgu no nodarbības? Vai arī ar labu mārketingu sapulcināt vairāk nekā 50 audzēkņus vienlaicīgi ir finansiāli izdevīgāk? Uz šiem jautājumiem centīšos atbildēt šajā bloga rakstā.

Individuālo basketbola prasmju treniņš grupā nav individuālais basketbola treniņš

Individuālo prasmju treniņš grupai nozīmē -  vienlaicīgi, neierobežotam skaitam audzēkņu, darbošanās pie individuālo basketbola prasmju attīstīšanas. 

Šādus treniņus bieži vada lielai grupai basketbolistu un tos, parasti, vada no viena līdz četriem treneriem. Savukārt, individuālie basketbola treniņi ir tādi, kuros visa trenera uzmanība tiek veltīta ļoti mazam, konkrētam, skaitam audzēkņu. Parasti tie ir no viena līdz četriem audzēkņiem.

Nekad neesmu apgalvojis, ka individuālo basketbola prasmju treniņi, kādai atsevišķai grupai, nebūtu lietderīgi. Visu bērnību sporta skolās darbojāmies tikai un vienīgi tādā veidā. Šādiem treniņiem ir gan plusi, gan mīnusi. Runājot par ieguvumiem trenējoties grupā jāmin, ka bērni attīsta socializēšanās prasmes un komandas darba prasmes. Vēl noteikti lietderīgi ir tas, ka darbojoties lielā grupā bērns iemācās pats pieņemt lēmumus, jo treneris savu uzmanību un padomu sniedz tikai pašiem labākajiem vai, pašiem sliktākajiem. Tie parasti ir maksimums četri audzēkņi. Pārējie ir spiesti darboties samērā autonomi.

Kā lielākais mīnuss, protams, ir lēnais progress un nepareizi iemācītas pamatlietas. Ja audzēknis darbojās lielā grupā, tad neizbēgami viņš daudzas lietas mācīsies pašmācības ceļā, jo, kā jau iepriekš minēju, trenera uzmanība būs ļoti limitēta. Šādā situācijā treneris savu uzmanību veltīs tikai aptuveni četriem audzēkņiem no visas grupas un pārējie, faktiski, tikai eksistē un bumbo pakaļ pārējiem. 

Ja runājam, konkrēti, par jauno basketbolistu indiviuālajām basketbola prasmēm, tad darbojoties grupā progress ir ļoti lēns. Zaudē pilnīgi visi audzēkņi. Labākajiem sliktākie maisās pa kājām, bet sliktākajiem nav iespēju noķert labākos un treneris viens ar visu netiek galā.

Savukārt, individuālais basketbola treniņš ir – viens treneris un, maksimums, četri audzēkņi. Progress ir ātrs un prognozējams. Trenera uzmanība ir nepārtraukta, līdz ar to spēlētājs ļoti strauji iegūst konkurētspējības priekšrocības starp saviem vienaudžiem. Individuālā uzmanība ļauj trenerim labāk izprast spēlētāja psiholoģiskās vajadzības, tādējādi palīdzot attīstīt mentālo izturību un stratēģisko domāšanu. Treneris, kas velta daudz laika vienam konkrētam spēlētājam, var sniegt spēcīgu motivāciju un būt kā mentors, palīdzot spēlētājam saglabāt augstu motivācijas līmeni un izvirzīt mērķus.

Problēma ar bērnu vecāku maldināšanu

Skaidrs, ka individuālo basketbola nodarbību rīkošana, kur trenējas maksimums četri audzēkņi ir salīdzinoši dārgs prieks. Ir jānoīrē vesela zāle, jāalgo treneris, jāmaksā nodokļi utt. Turpretī, organizēt nodarbības lielā grupā ir finansiāli izdevīgāk.

Nav jau nekāda vaina, ja kāds rīko individuālo basketbola prasmju grupas nodarbības. Tas ir labāk nekā tad, ja bērns visu dienu nosēž pie planšetes vai telefona. Bet, ja kāds izlemj šādas nodarbības rīkot, tad tās nevar pozicionēt kā individuālos treniņus un izmantot sekojošus saukļus – PERSONĪGA UZMANĪBA, INDIVIDUĀLA PIEEJA, MAKSIMĀLA ATTĪSTĪBA. Tā ir vistīrākā vecāku maldināšana, jo vecāki, kuri nav saistīti ar basketbolu, nodomā, ka šie saukļi ir patiesība. Šādi saukļi piederās tikai un vienīgi pie individuālajiem basketbola treniņiem, vienam trenerim darbojoties maksimums ar četriem audzēkņiem. PUNKTS!!!

Mīļie vecāki, neuzķerieties uz skaistiem lozungiem. Domājiet kritiski. Ne tikai par audzēkņu skaitu treniņā, bet arī par treneru kvalitāti, jo, ja treniņš tiešām ir individuāls, izcilā variantā, pie sertificēta sporta speciālista ar lielu pieredzi basketbolā, tad šāds treniņš ir kā vislabākais dopings pasaulē.

Viss atduras pret patiesu vēlēšanos

Izcilības formula: Talants + Darbs + Vēlēšanās

Ikdienā darbojoties ar dažāda vecuma, dzimuma un meistarības pakāpes basketbolistiem, redzu, ka, patiesībā, mums Latvijā ir ļoti daudz talantīgu basketbolistu. Ir skaidri redzams, ka Latvijā mīl basketbolu un no paaudzes uz paaudzi tiek audzināti nākamie talanti. Visbiežāk šie jaunie talanti ir ar pareizajām vērtībām un nepieciešamajām darba spējām. Vecāki savos bērnos ir iegūldījuši lielisku darbu un audzināšanas procesā pārsvarā nav pieļautas nozīmīgas kļūdas. Patīkami secināt, ka jaunieši lielākoties ir pieklājīgi, atvērti un apveltīti ar labu izpratni kā ir jāizskatās  labam sportistam.

Liels nopelns šadai situācijai ir tas, ka šī brīža Latvijas basketbola zvaigznes rāda labu piemēru. Nav dzirdamas gandrīz nekādas disciplīnas pārkāpumu vai jebkāda cita veida neslavu veidojošas ziņas. Tas tiešām ir patīkami, jo visi ļoti labi atcerās paaudzi, kuru mēdz dēvēt par "Tagad vai nekad" un  tajā laikā vārds - basketbolists, vairāk bija kā lamuvārds, nevis cieņpilna nodarbošanās.

Taču viss, tomēr,  nav tik balts uz pūkains kā gribētos. Diemžēl, lēnām aug paaudze, kurai pietrūkst patiesa vēlēšanās sasniegt augstākā līmeņa rezultātus sportā un dzīvē kopumā. Ikdienā lielākā daļa šo jauniešu dzīvo ļoti ērtā un pārtikušā vidē, līdz ar to, nav sevišķi jāsatraucās vai pārlieku jāgrib sasniegt attiecīgās jomas rezultātus, jo viss jau, pa lielam, ir pieejams. 

Lai izbēgtu no šādas situācijas, vecākiem jau no agras bērnības jāpieskata, lai viss nebūtu pārāk viegli pieejams. Jāveido izpratne par pareizajām vērtībām un regulāri jāskaidro, kas tad īsti ir patiesa vēlme sasniegt iecerēto un, ko dod smags un mērķtiecīgs darbs, lai to sasniegtu.

Motivācija nāk no sirds

Patiesa vēlēšanās sasniegt rezultātu nāk no sirds. Tas ir dzinulis, kas sportistam dod spēku turpināt treniņus, pat ja ir grūti vai sāpīgi. Tas ir tas, kas padara sportu par dzīvesveidu, nevis tikai par hobiju vai pagaidu nodarbi. 

Varu no pieredzes pateikt, ka ceļā uz salīdzinoši nopietna līmeņa basketbolu, būs jāsaskarās ar dažādiem šķēršļiem. Viens no būtiskākajiem elementiem būs treneru faktors. Būs jāsaskarās ar plašu spektru treneru aroda lietpratējiem. Liela daļa būs iedvesmojoši un savu darbu darīs izcili, taču būs tādi, kas visu laiku būs neapmierināti un apvainojušies uz visu pasauli. Šādi treneri parasti izgāž savu negatīvismu uz saviem audzēkņiem un, ja topošais sportists trāpās pie šāda veida treneriem, tad ir liela iespējamība, ka viņa karjera beigsies nesākoties. Tikai patiesa vēlēšanās un basketbola kā dzīvesveida mīlestība, var palīdzēt tikt cauri toksiskiem treneriem. 

Vienmēr iesaku audzēkņu vecākiem komandu izvēlēties tieši vadoties no treneru faktora un nekā cita. 

Ko varam secināt?

Tātad, patiesa vēlēšanās un mīlestība pret basketbolu kā dzivēsveidu ir tas, kas atšķir viduvējos no izcilajiem, labus sportistus no lieliskiem. Tā ir degsme, kas izgaismo ceļu uz panākumiem, un neatlaidība, kas dod spēku pārvarēt visgrūtākos izaicinājumus. Tāpēc, neatkarīgi no tā, kāds ir jūsu sporta mērķis, atcerieties - patiesa vēlēšanās ir pirmais solis ceļā uz izcilību.

Autors: Reinis Strupovičs

Katrs zin kā labāk vajag

Katra situācija ir atšķirīga

Uzklausot citu cilvēku padomus, ir svarīgi būt uzmanīgam un apzināties, ka ne vienmēr katrs ieteikums vai viedoklis ir piemērots vai derīgs konkrētajā situācijā. Cits cilvēks var piedāvāt padomu, pamatojoties uz savu pieredzi, kas var būt ļoti individuāla un atšķirīga no jūsu situācijas. 

Nekad neaizmirsīšu laiku, kad 16 gadu vecumā man bija ļoti laba iespēja spēlēt basketbola kluba Ventspils sistēmā un tolaik mani uzrunāja leģendārais, nu jau nelaiķis, Armands Krauliņš. Ar visu sirdi un dvēseli jutu, ka man šī iespēja ir jāizmanto un jātiek tālāk no Rīgas ar visiem tās vilinājumiem. Taču mani apkārtējie cilvēki, treneri un tā laika padomdevēji aktīvi deklarēja, ka man ir jāspēlē Rīgā, jo tur taču ir mājas un basketbola klubs Barons ļoti daudz dod iespējas spēlēs tieši jaunajiem spēlētājiem. Un protams arī treneris Gundars Vētra nekautrējās no skaļiem lozungiem par manu potenciālo spēlēšanu Eirolīgā un NBA. Bet patiesībā viss izvērtās pilnīgi katastrofāli. Pirmajā sezonā nonākot basketbola klubā Barons es tiku pārslogots ar 4 stundu treniņiem līdz vēlai naktij un nesakarīgu slodzes dinamiku, spēlējot veselās 4 komandās vienlaicīgi. Tajā gadā aizvadīju vairāk nekā 100 spēles un beigu beigās tas viss kulminējās ar krusteniskās saites saraušanu jaunatnes līgas play-off pirmajā spēlē. 

Vai izlemjot par labu Ventspilij viss būtu izvērties savādāk? Neviens jau nav gaišreģis, bet gribētos teikt, ka visticamāk, ka jā!

Kritiskā domāšana un vairāki viedokļi

Ir svarīgi būt kritiskam pret saņemtajiem padomiem, pašam analizēt situāciju, un, ja nepieciešams, konsultēties ar vairākiem cilvēkiem vai profesionāļiem, lai iegūtu dažādus viedokļus.

Vēl viens piemērs no manas profesionālās darbības: Kāda audzēkņa mamma raksta un saka, ka viņi izmēģināšot treniņus citur, jo pie "ISBS" neesot pietiekami individuāli un treneris nav labojis "itkā" nepareizo metienu. Pēc kāda laika uzzinu, ka šī mamma savu bērnu ir aizvedusi uz basketbola treniņu rīkotāju organizāciju (nesaukšu vārdā), kur abi šo treniņu organizatori ir bez treneru izglītībām un treniņus vada ap 20 cilvēkiem vienlaicīgi. Un viens no treneriem esot minējis par metiena tehniku un to, ka audzēknim jau sen būtu vajadzējis spēlēt labāk. 

Šādās situācijās varu tikai pabrīnīties par vecāku lētticību. Neviens basketbolā neuztrenējas īstermiņā. Tas ir ilgtermiņa un neatlaidības pārbaudījums. Savukārt viens uz viens ar treneri vai 20 vienlaicīgi ir milzīga atšķirība. Individuāli noteikti būs viens uz viens ar treneri. Un metiena tehnikas mainīšana ir ļoti sarežģīts uzdevums. Parasti to atliekam uz vasaru, lai neizjauktu jaunatnes treneru plānus un neiejauktos viņu darbā.

 Šādi vecāki vairāk nodara ļaunumu bērnam, nevis palīdz uztrenēties. Bērns nepaspēj iegūt saikni ar treneri un bieži šie "itkā" treneri, kuriem nav izglītības, pieļauj neatgriezeniskas kļūdas treniņu procesā. 

Ko saka iekšējā balss?

Esmu pārliecināts, ka viens no svarīgākajiem veidiem kā pieņemt pareizos lēmumus ir apvienot dažādus profesionālos viedokļus un savu iekšējo balsi. Esmu daudzkārt pārliecinājies, ka tieši iekšējā balss pasaka vispareizāk un palīdz atrast pareizos risinājumus. Taču iekšējo balsi vajag arī attīstīt un iemācīties to sadzirdēt. Varu minēt vairākas tehnikas, ko izmantoju ikdienā:

1. Meditācija un apziņas prakses:

Meditācija un apziņas prakses palīdz nomierināt prātu un atvērt ceļu iekšējām domām un sajūtām. Regulara meditācija var stiprināt spēju ieklausīties sevī.

2. Ikdienā atvēlēt laiku pašam sev:

Izveidojiet ikdienas laika sprīdīti, kad varat būt viens pats ar savām domām un sajūtām. Tas varētu būt brīdis pirms gulētiešanas, rīta meditācija vai pastaigas dabā.

3. Rakstīšana:

Sāciet rakstīt dienasgrāmatu. Rakstot, jūs varat izpaust savas domas un emocijas, kas palīdz iedziļināties savā iekšējā pasaulē.

4. Prasmju attīstīšana atpazīt emocijas:

Mācieties atpazīt savas emocijas un to, kā tās ietekmē jūsu domas un rīcību. Emocionālā inteligence palīdz saprast sevi labāk.

5. Aktīva klausīšanās:

Kad piedalāties sarunās ar citiem, aktīvi klausieties un mēģiniet saprast citu cilvēku perspektīvas. Tas palīdz attīstīt prasmi klausīties arī savu iekšējo balsi.

6. Ikdienas refleksija:

Katru dienu vai nedēļu veltiet brīdi, lai izvērtētu savus uzdevumus, panākumus un kļūdas. Tas var palīdzēt saprast, kas jums ir svarīgs un kāpēc.

7. Atrodot klusumu:

Uz brīdi aizlaidieties no apkārtējās trokšņainās vides un sameklējiet klusumu. Tas var palīdzēt iegūt skaidrību un uztvert savu iekšējo balsi.

8. Ievēro, ko saka ķermenis:

Pievērsiet uzmanību savām ķermeņa sajūtām un reakcijām uz dažādām situācijām. Dažreiz fiziskās sajūtas var sniegt norādes par jūsu emocijām un vēlmēm.

Pie visa augstāk minētā gribu piebilst, ka būt savas dzīves noteicējam ir liela māksla un ne katrs to var. Ir jāiztur spiediens no apkārtējās vides un bieži jāieklausās savā iekšējā balsī vai intuīcijā. Tikai retais spēj skaidri pateikt, ko tieši vēlas un lieliem soļiem dodas pretī saviem sapņiem. 

Novēlu katram kādreiz izjust patiesu brīvību un sasniegt visu iecerēto.

Autors: Reinis Strupovičs

Mentalitāte

Bieži nākas atzīt, ka spēlētājam nav vajadzīgās mentalitātes, lai kļūtu par labu sportistu. To nevar iemācīt. Sportam vajadzīgā mentalitāte rodas augot vidē, kur viss netiek uzlikts uz paplātes. Ir jāiet un jāpierāda sava varēšana un gribēšana. Nepietiek tikai ar regulāriem treniņiem. Ir jātic savai varēšanai tik stirpi, ka tā kļūst par apsēstību. Ir jāzin, ka noliktie mērķi tiks realizēti.

Apkārtējiem cilvēkiem ir jāiedrošina un jātic potenciālā sportista spējām, jo bieži sastopos ar situācijām, kad pats spēlētājs un viņa ģimene apšauba iespēju kaut ko sasniegt. Respektīvi, pat doma par augsta līmeņa sportu šiem cilvēkiem liekas neticama. Un tieši šī nespēja sevi vizualizēt kā panākumus gūstošu cilvēku ir šīs nepareizās mentalitātes sekas.

Kā tad ieaudzināt izcilu mentalitāti, lai cilvēks ar laiku spēj saniegt visas savas vēlmes un mērķus?

Manuprāt, ir vairākas lietas, kas jāspēj nodrošināt jau no pašas mazotnes:

1. Paraugs - bērni bieži mācās, vērojot savus vecākus un apkārtējos. Tāpēc svarīgi ir būt pozitīvam paraugam arī pašiem
2. Kļūdas - Pielāgojiet atgriezenisko saiti tā, lai bērns saprastu, ka kļūdas ir normālas un svarīgi ir mācīties no tām, nevis izjust vainu vai kaunu.
3. Risinājums - Māciet bērniem risināt problēmas, meklēt risinājumus un pieņemt lēmumus. Tas stiprina viņu pašapziņu un atbildības sajūtu.
4. Runā - Runājiet ar bērniem atklāti, atbalstot viņus un piedāvājot risinājumus bez spiediena vai kritikas.
5. Pozitīvi ieradumi - Māciet bērniem rīkoties ar savu laiku, veidot darba un atpūtas režīmu.
6. Lidzcietība - Iedrošiniet bērnus izprast citu cilvēku emocijas un veiciniet līdzcietību pret citiem.
7. Sports un aktīvs dzīvesveids - Veiciniet mīlestību pret sportu un fizisko aktivitāti. Tas vienmēr bērniem palīdzēs uzlabot garastāvokli un veicināt pozitīvu domāšanu.
8. Neveiksmes - Skaidrojiet bērniem, ka neveiksmes ir daļa no dzīves un svarīgi ir no tām mācīties un turpināt censties.
9. Meditācija un miers - Ieviesiet meditācijas vai miera brīžu praksi, kas palīdz bērniem attīstīt emocionālo stabilitāti.

Skaidrs, ka mums katram ir savas pieredzes un redzējums par dzīvi, par apkārt notiekošo un nākotnes gaidām. Tomēr, ja mēs katrs ik pa laikam varētu piedomāt pie tā, kā izturamies pret citiem, kā uztveram ikdienas pierdzes un kādu piemēru rādām apkārtējiem, tad mēs radītu izcilu augsni mūsu jaunās paaudzes un nācijas mentalitātes stiprināšanai.

Autors: Reinis Strupovičs

Kāpēc ne es?

Skan diezgan optimistiski, taču latviešiem piemīt viena ļoti nepatīkama īpašība - mēs esam sekotāju tauta. Tas nozīmē, ka latvieši ir gatavi dzīvot pēc noteikumiem, ir paklausīgi un ik uz soļa seko jebkādām norādēm, nemaz neuzdrīkstoties pieņemt kādu savu, iespējams, drosmīgu lēmumu. (Atvainojiet, ka ģeneralizēju)

Skaidrs, ka tas lielā mērā ir Padomju laiku mantojums, jo ilgu laiku Latvija ir bijusi okupēta un dzīvojusi aiz dzelzs priekškara. 

Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji ir gatavi mainīties. Un jāsāk ir katram ar sevi. Jāmaina ir domāšanas veids, jeb "Mindset". Tā vietā lai kārtējo reizi atliktu kādu savu nodomu vai rīcību, es aicinu pajautāt sev - kāpēc ne es? Ar ko es esmu sliktāks par to pašu Zviedru, Somu vai Igauni? Galu beigās, ar ko latvietis ir sliktāks par amerikāni? Es uzskatu, ka domāšanas veids ir viss, kas mūs aiztur padarīt šo valsti par veiksmes stāstu. 

Pasaules kauss basketbolā un mūsu Itālis!

Latvieši var lepoties ar izcilām darba spējām un atdevi. Sports ir viena no sfērām, kur pierādām savu varēšanu un patieso raksturu. 

Izcils piemērs ir Latvijas basketbola izlase, kas spēja pārsteigt visu Pasauli ar savu sniegumu Pasaules kausā basketbolā. Un atbilde uz jautājumu - kas tad mainījās un kāpēc tādi sasniegumi? Pavisam vienkārši - mūsu komandas treneris ir itālis un viņš ienesa itāļu mentalitāti un domāšanu mūsu izlasē. Viņš, faktiski, piespieda izmainīt spēlētāju domāšanu un attieksmi pret sevi. Jautājums, ko treneris lika uzdot spēlētājiem un visam personālam ir - kāpēc ne mēs? Rezultāts varēja būt pat vēl spožāks, taču jāsaprot, ka esam tikai pašā savas domāšanas izmaiņu sākumposmā. 

Pajautā!

Šeit patiesībā stāsts nav tikai par basketbolu. Jebkuras jomas latviešu cilvēks ir aizmirsis par savu patieso potenciālu un spēku. Informācijas apjoms un  nenormālais uzbāzīgums, kā arī sociālo mediju melīgais saturs (parāda visu daudz skaistāk, nekā tas ir patiesībā) rada ilūziju, ka citiem noteikti viss ir labāk. Tādā veidā gan bērnos, gan pieaugušajos radot mazvērtības izjūtu. 

Es gribētu ieteikt katram cilvēkam, kurš lasa šo manu domugraudu, padomājiet un uzdodiet sev šo jautājumu - kāpēc ne es?

Autors: Reinis Strupovičs

Kompetence

Lietpratība, plašas zināšanas, profesionāla pieredze, izpratne (kādā jautājumā, jautājumu kopumā); speciālista darbības joma.

Šis vārds raksturo cilvēku vai cilvēku grupu, kādus ļoti gribētos redzēt, mana mīļā basketbola, saimniecības priekšgalā. Vai LBS darbojas kompetenti cilvēki? Tāds ir jautājums!

Ir viegli kritizēt raugoties no malas un neiesaistoties, taču jau vairākus gadus esmu arī pats, personīgi centies, kaut nedaudz būt tuvumā un, kā basketbola savienības balsstiesīgs biedrs, iesaistīties. Un, manuprāt, esmu pietiekoši redzējis un dzirdējis, lai varētu izdarīt tādus vai savādākus secinājumus. 

Labās lietas

1. Savienības Ģenerālsekretārs ir pieejams un pretīmnākošs. Ir atvērts sarunām un labi panes stresa situācijas, grūtus jautājumus un spiedienu. 
2. Operatīvās darbības cilvēki jau ilgus gadus strādā kopā un ir ļoti labi iestrādājušies. Darbus paveic ātri un mērķtiecīgi. 
3. Rīkotie turnīri, spēles, pasākumi ir labi organizēti un ir bauda būt daļai no tiem.
4. Jauniešu izlases pamazām, bet atgriežas augstākajās divīzijās un, pat izcīna godalgotas vietas gan A, gan arī B divīzijās.
5. Šie cilvēki ir spējuši atgriezt interesi un popularitāti basketbolam un par to ir neizsakāms prieks un pateicība.

Sliktās lietas

1. Komunikācija ir zem katras kritikas. Kāpēc nepieciešams kaut ko slēpt vai turēt sabiedrību neziņā par kādu traumu vai citu apstākli, kas varētu apdraudēt spēlēšanu? Kāpēc intervijās jāmelo, stāstot, ka visi spēlēs un, šobrīd tikai esot katram jāpabeidz, kaut kāds, mistisks individuālais plāns?  Ir ilgi un grūti strādāts pie tā, lai atgrieztu labu reputāciju basketbolam, taču pēdējā laika notikumi ap Kristapu Porziņģi un vēl veselu virkni izlases potenciālo spēlētāju rada negācijas līdzjutēju rindās. Manuprāt, šī brīža LBS vadība pieļauj fatālu kļūdu, kas bija liktenīga iepriekšējai vadībai un, ir bēdīgi noskatīties, kā tas notiek atkārtoti. 
2. Savējo cilvēku likšana vitāli svarīgos amatos. Jau tad, kad pirms vairākiem gadiem par līgu direktoru tika ielikts Kristaps Janičenoks, man tas bija nesaprotami. Cilvēks bez jebkādas izglītības un, kur nu vēl vadības zināšanām. Tas ir ļoti riskants gājiens un, protams, arī pilnīgi bez rezultātiem. LBL līmenis gaužām zems, LJBL vispār šokējoši haotisks turnīrs, bez jebkādas LBS iesaistes un iniciatīvas. Faktiski, viss tiek uzgrūzts uz jaunatnes sporta skolu pleciem. Apvienotā Latvijas - Igaunijas līga kaut cik līmeni notur, bet arī, nejau pateicoties Janičenoka un LBS cītīgajam darbam. Un, lūk, pēdējais fenomenālais gājiens - Par līgu direktoru ieliek Salvi Mētru. Pa taisno no pārdevēja darba sporta preču veikalā. Atkal par vadības zinībām varam nemaz neiedziļināties. Nekāds konkurss, nekāda aptauja, nekādas informācijas. Valde nolēma un viss!

Ar šo rakstu gribu vērst uzmanību uz to, ka katrā organizācijā un īpaši Valsts finansētā, būtu jākoncentrējas uz KOMPETENTIEM cilvēkiem. Tikai izcili jomas profesionāļi var nodrošināt organizācijā augstu darbības līmeni gan finanšu plānveidīgā un efektīvā izlietošanā, gan kopējā profesionālismā, ieskaitot komunikāciju. Vai LBS darbs šobrīd tiek organizēts pietiekami labi? Vērtējiet paši...

Novēlu Latvijas basketbola izlasei izcilu sniegumu un panākumus Pasaules Kausā. 

Autors: Reinis Strupovičs

Rotaļa

Šī ekperimenta būtība slēpjas tajā, ka rotaļa ir ļoti svarīga katras, kaut nedaudz domājošas, dzīvas būtnes dzīves sastāvdaļa. Īpaši tā ir svarīga bērnībā. Ja šo dabīgo procesu neattīsta vai nedod iespēju izbaudīt, tad cilvēks pieaugot un piedaloties jebkāda veida sacensībās var būt ar noslieci uz agresiju, pārspīlēšanu, kompleksiem un nemācēšanu zaudēt. 

Mūsdienās šādu problēmu var novērot bērnu un jauniešu sportā, kur treneri un vecāki jau no agras bērnības spiež bērnu par katru cenu uzvarēt. Manuprāt uzvarēt ir jācenšas, bet ne par katru cenu! Bērns katru zaudējumu var sākt uztvert kā pasaules galu un nejusties pietiekami labs. Tam var sekot mazvērtības kompleksi un depresija. Šie ir fakti nevis izdomājumi. Es regulāri saskaros ar jauniešiem, kuri ir upuri šāda veida pieejai no treneriem un vecākiem. Arī pats esmu izgājis cauri šāda veida pieejai un varu droši teikt - nedariet tā mīļie vecāki un pedagogi. Ļaujiet bērniem sajust prieku no rotaļas un spēlēšanās, nevis SPĒLES!!!

Tāpat kā žurciņas augstāk minētajā eksperimentā, arī cilvēks vienā brīdī vienārši pasaka, ka vairs nav interesanti un pamet sportu. Taču, sports katram bērnam un jaunietim ir vitāli svarīgs. Tā ir disciplīna, komunikācija, atbildība, sadarbība un tā tālāk un tā joprojām. Neatņemsim mūsu jaunajai paaudzei šo unikālo iespēju - spēlēt savu iemīļoto sporta veidu. 

Arī pārspīlēti daudz nometnes vasarās un treniņi var novest pie šāda paša rezultāta. Ja sporta skola rīko četras nometnes vasarā, tad no visas sirds iesaku nevest bērnu uz visām. Aizbrauciet uz divām un pārējo laiku sūtiet uz laukiem vai vasarnīcām. Lai bērni izbauda brīvlaiku, rotaļas un smeļas iedvesmu jaunajai sezonai. 

Jā, vasara ir tas laiks, kad noslīpēt savu spēli un pielikt meistarībā, bet ir jāatrod balanss starp darbu un atpūtu, tāpēc ar 2-3 nometnēm pilnīgi pietiek. Nejau daudzumā ir vērtība, bet gan kvalitātē. Ir svarīgi aizvadīt kvalitatīvas nodarbības ar zinošiem un iedvesmas pilniem treneriem, kas liek jauniešu acīm mirdzēt un pavelk uz pozitīvismu. 

Ir jāspēj arī dzirdēt ko jaunieši saka. Protams, es nesaku, ka obligāti ir jādara viss kā bērns vēlas, taču viņš ir vismaz jāuzklausa un jāatrod kopsaucējs. 

Lai mums visiem izcila atlikusī vasara! Rotaļā ir spēks!

Autors: Reinis Strupovičs

Katastrofa

Treneri ir tie, kas audzina mūsu jauno paaudzi. Nākošos līderus un dažādu atbildīgu profesiju pārstāvjus. Treneri ir tie, kas lielā mērā ir atbildīgi par to, kāda nākotnē izskatīsies mūsu valsts. Treneri ir tie, kas strādā pilnīgi bez brīvdienām un velta visu savu dzīvi savam arodam un jaunajai paaudzei. (VISMAZ TĀ VAJADZĒTU BŪT) Tā ir ļoti atbildīga profesija un par treneri būtu jāstrādā tikai pašiem piemērotākajiem un izglītotākajiem cilvēkiem, kuri spēj ielikt bērnos fundamentālas vērtības, kas palīdzēs izveidoties izcilai personībai. 

Atalgojums

Fakts ir tāds, ka treneris saņem ap 600 Eur- 700 Eur par pilnu slodzi. Mazāk nekā dažs labs sētnieks. Vai tas vispār ir prātam aptverams? Visu cieņu sētnieka profesijai, bet atbildības līmenis "drusku" šīm profesijām atšķiras. Latvijas televīzija taisa sižetus par treneru korupciju, jo šie "necilvēki" saņem pa 10 Eur - 20 Eur vecāku līdzfinansējumu. Gribas sašutumā saķert galvu...

Rodas jautājums, kas tad iet strādāt par treneriem? Un te atbilde ļoti reti ir pozitīvi. Jā, ir atsevišķi gadījumi, kad labs jauniešu treneris reāli strādā savā porfesijā, bet tad viņš darbojas ar vairākām komandām, vairākās sporta skolās un dzīve ārpus basketbola ir diezgan smaga, jeb personīgā dzīve neeksistē, vai arī, ja cilvēks ir spējis nodibināt ģimeni, tad otra puse dzīvo diezgan lielā vientulībā un bērni aug bez tēva. 

Kas tad īsti strādā?

Pārsvarā arī šobrīd par treneriem iet ļoti spējīgi un sportu mīloši jaunieši, taču ar katru gadu arvien vairāk parādās subjekti, kas ir absolūti analfabēti un nespēj salikt kopā divus loģiskus teikumus. Pārsvarā šie indivīdi briesmīgi izturas pret saviem audzēkņiem, bļauj, apsaukā, pavedina un bieži pat iekausta savus audzēkņus, jo vēlas izlikt savas negācijas par neveiksmīgo dzīvi un zemo novērtējumu uz saviem audzināmajiem. Ja kādreiz vēl vajadzēja iegūt Bakalaura grādu sporta zinātnē, tad tagad pietiek ar 6 mēnešu kursiem un vari saukt sevi par pilnvērtīgu treneri. Tikai problēma ir tā, ka pat šādu C kategorijas treneru sāk pietrūkt.

Skarbi skan, bet tāda ir realitāte Latvijas sportā. Turpretīm ārzemēs sporta skolas treneris var strādāt ar vienu grupu un nopelīt pilnīgi pietiekami, veidojot normālu pensijas uzkrājumu, kā arī ir spējīgs izveidot pabarot un būt kopā ar ģimeni. 

Sliktā fiziskā sagatavotība

Iepriekš minētie Latvijas televīzijas žurnālisti tagad ir ķērušies pie jauniešu sliktās fiziskās sagatavotības analizēšanas. Man rodas jautājums - vai neviens vairs neatceras divus Covid-19 gadus, kad bērni un jaunieši bija iespundēti mājās pie datora un, ja tika kaut kur pasportot, tad vai nu ārā pa sniegu vai ledu, vai pa kluso kādā sporta zālē pie aizlīmētiem logiem, baidoties, ka jebkurā brīdī var atbraukt Policija un visiem uzlikt sodus. 

Bet te jāatgriežas pie treneru aprobežotības, jo tā vietā, lai skaļi bļautu un protestētu pret šādu attieksmi pret saviem audzēkņiem, šie treneri bija priecīgi, ka beidzot nav pārslogoti un var atpūsties. 

Rezultāts

Rezultāts bērnu un jauniešu fiziskajā sagatavotībā bija zināms visiem, kas kaut nedaudz izprot cilvēka fizioloģiju un fizisko slodžu nozīmību bērna attīstībā. Tikai žēl, ka nedz Latvijas valdība, nedz atbildīgā ministrija, nedz paši bērnu vecāki neizprot cik ļoti nopietna ir šī "treneru" problēma.

Un atrisinājums ir tikai viens - alga ne mazāka kā Saeimas deputātam!!!!!

Autors: Reinis Strupovičs

Kāda iespēja?

Basketbols ir kas vairāk nekā vienkārši populārs sporta veids un ne par velti iekarojis miljoniem fanu sirdis visā pasaulē. No dinamiskās un ātrās darbības laukumā līdz aizrautībai, vērojot, kā uzvar jūsu iecienītākā komanda, basketbolā ir kaut kas ikvienam. Nav brīnums, ka daudzi jaunieši sapņo kļūt par profesionāliem basketbolistiem. Tomēr realitāte ir tāda, ka ceļš, lai kļūtu par profesionālu basketbolistu, ir garš un grūts, un tikai ļoti nelielai daļai cilvēku, kas iet uz šo sapni, tas patiešām izdodas.

Tātad, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par profesionālu basketbolistu? Pirmā un acīmredzamākā prasība ir talants. Jums ir jābūt dabiskai spējai spēlēt šo spēli augstā līmenī. Tas ietver tādas lietas kā koordinācija, atlētisms, ātrums un veiklība. Taču ar talantu vien nepietiek. Lai sasniegtu profesionālo līmeni, jums ir jābūt arī spēcīgai darba ētikai un vēlmei ieguldīt laiku un pūles, kas nepieciešamas, lai uzlabotu savas prasmes.

Vēl viens svarīgs faktors ir kvalitatīva un professionāla apmācība. Tas nozīmē, ka jāatrod treneris vai apmācības programma, kas var palīdzēt attīstīt savas prasmes un maksimāli izmantot savu dabisko talantu. Jums būs regulāri jātrenējas, jāapmeklē nometnes un dažādas individuālo prasmju nodarbības, kā arī jāpiedalās spēlēs un turnīros. Jums var būt nepieciešams arī strādāt pie fiziskās sagatavotības, tostarp spēka treniņiem un izturības vingrinājumiem.

Papildus šīm pamatprasībām ir vairāki citi faktori, kas var palīdzēt vai tieši poretēji, samazināt jūsu izredzes kļūt par profesionālu basketbolistu. Viens no svarīgākajiem no tiem ir redzamība. Ja vēlaties, lai skauti un aģenti jūs pamanītu, jums ir jāpiedalās pēc iespējas vairāk augsta līmeņa spēlēs un turnīros. Tas nozīmē sacensties ar augstākā līmeņa talantiem un demonstrēt savas prasmes lielas auditorijas priekšā.

Vēl viens svarīgs faktors ir kontaktu dibināšana. Jums būs jāveido attiecības ar treneriem, aģentiem un citiem basketbola pasaules profesionāļiem. Tas var palīdzēt jums piekļūt iespējām un resursiem, kas jums citādi nebūtu pieejami. Jums var būt nepieciešams arī pārcelties, jo daudzas profesionālas komandas atrodas dažādās pilsētās vai pat citās valstīs.

Protams, pat ja visi šie faktori ir jūsu labā, profesionālā basketbola pasaulē nav nekādu garantiju. Konkurence ir sīva, un vienmēr ir vairāk talantīgu spēlētāju, kas pretendē uz vienādām iespējām. Bet, ja jūs patiesi aizrauj šī spēle, vēlaties ieguldīt darbu un jums ir dabiskais talants, jums var būt viss, kas nepieciešams, lai sasniegtu profesionālu līmeni.

Noslēgumā jāsaka, ka iespēja kļūt par profesionālu basketbolistu ir reāla, taču tas prasa talantu, neiedomājamu treniņu apjomu, redzamību, kontaktus un gatavībau smagi strādāt un nekad nepadoties. Tas ir sarežģīts ceļš, taču tiem, kas ir patiesi motivēti un atdevušies šai fantastiskajai spēlei, ieguvumi var būt lieliski.

Autors: Reinis Strupovičs

Risks

Risks ir neizbēgama daļa no katra cilvēka dzīves. Mēs visi ikdienā saskaramies ar situācijām, kurās jāizlemj, vai uzņemties risku vai nē. Bieži vien mēs neapzināti pieņemam šos lēmumus, bet tāpat kā ar visu, ir svarīgi saprast riska nozīmi un tā ietekmi uz mūsu dzīvi.

Pirmais solis, lai labāk izprastu risku, ir definēt to. Risku var raksturot kā varbūtību, ka notiks negatīvs notikums, kas var radīt kaitējumu mūsu veselībai, drošībai vai finansēm. Savukārt, risks var atvērt jaunas iespējas un rādīt ceļu uz sasniegumiem. 

Vai tiešām pamatots risks?

Saskaroties ar risku, mums ir jānovērtē, vai riska uzņemšanās ir pamatota. Ir situācijas, kurās risks ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķus vai izmantotu jaunas iespējas. Piemēram, ja mēs vēlamies sākt jaunu biznesu, mums jāuzņemas risks, kas saistīti ar finanšu ieguldījumiem un laika izmaksām. Tas var būt grūti un biedējoši, bet arī ļoti patīkami, ja izdodas nopelnīt kaudzi naudas.

Tomēr ir situācijas, kad risks nav pamatots un var radīt būtisku kaitējumu mūsu dzīvei. Piemēram, dzenoties pēc labākas dzīves, riskējam ar visu iekrāto un beigās to zaudējam. Neesam mierā ar dzīvesbiedri un meklējam citu, taču attopamies vientuļi un nevienam nevajadzīgi. Šīs visas ir dzīves realitātes, kuras var gadīties ar mums visiem, ja risks neattaisnojas. Bet kurš gan var parteikt kad ir tā robeža, kuru nevajadzētu pārkāpt?

Mazie un lielie riski

Svarīgi saprast, ka riski var būt mazi vai lieli, un to ietekme uz mūsu dzīvi var būt atšķirīga. Mazie riski var radīt nelielu diskomfortu, bet arī var palīdzēt mums augt un attīstīties. Lielie riski, no otras puses, var būt bīstami un pat iznīcinoši mūsu dzīvei. 

Protams, liela nozīme ir katra cilvēka dabai un raksturam, taču risks kā tāds dzīvē ir neizbēgams.

Es teiktu, ka atslēgas vārds ir - pārvaldīt. Lai labāk pārvaldītu riskus, ir svarīgi iemācīties novērtēt tos un saprast, kā tie mūs ietekmē. 

Viens ir pavisam skaidrs - kas neriskē, tas nevinnē!

Autors: Reinis Strupovičs

Cilvēki mums apkārt

Kādi draugi, tāds Tu

Pirmkārt, cilvēki ar kuriem pavadām kopā savu ikdienu spēj ietekmēt kopējo skatījumu uz lietām un dzīvi. Domāju, ka katrs no mums ir dzirdējis teicienu - "Parādi man savus tuvākos četrus, piecus draugus un es pateikšu kāds Tu patiesībā esi." Šim teicienam ir ļoti liela taisnība, jo mēs katrs kaut kādā mērā iespaidojamies no tuvākajiem cilvēkiem mums apkārt un nemanāmi pieņemam viņu vērtības, viedokļus un skatījumus. Pavadot ikdienu ar pozitīviem un mērķtiecīgiem cilvēkiem ir daudz lielāka varbūtība mums pašiem kļūt motivētiem un uz izaugsmi tendētiem cilvēkiem. Turpretī, pavadot ikdienu ar negatīviem cilvēkiem, mēs nemanāmi veidojamies par pesimiestiem un veidojam negatīvu pasaules uztveri.

Katram dzīvē ir brīži, kad zūd jauda un mērķtiecība un tieši šajos brīžos pareizie cilvēki apkārt spēj mūs nedaudz pastutēt, kad tas ir nepieciešams un dot ekstra grūdienu, kad nedaudz šaubāmies. Negatīva vide tieši pretēji, veido neticības mākoni ap visu ko darām. Sākās žēlošanās un sūdzēšanās, kas veido ļoti mānīgu priekšstatu, jo rada sajūtu, ka kaut ko darām, taču patiesībā tiek izniekots laiks, ko varētu veltīt sevis attīstībai un izaugsmei. 

Dažkārt jāizvērtē pat paši tuvākie

Noteikti jāpiemin, ka spēja izrauties no negatīvās vides un nepareizajiem cilvēkiem nemaz nav tik viegla. Bieži nepamanām cik sliktā vidē uzturamies. Dažkārt tīri nejaušības pēc esam nokļuvuši sliktā vidē ar negatīviem cilvēkiem. Ir situācijas, kad, pat ģimene ir tā, kas negatīvi ietekmē mūsu pašapziņu un spēju sevi mīlēt un novērtēt. Tādos brīžos ir ārkārtīgi grūti norobežoties un būt pietiekami spēcīgiem pateikt "nē", pat, saviem ģimenes locekļiem. Mēdz būt situācijas, kad gadiem ejot draugu pulks, kas agrāk likās tik saliedēts un vienots, nu attīstās un veidojas nevienlīdzīgi un ir personāži, kas nespēj nostāties uz kājām un atsakās iet pozitīvas attīstības ceļu. 

Visos šajos scenārijos ir jāizvērtē, kas ir svarīgs un, kas svarīgāks. Neviens jums nekādas balvas nedos, ja tolarēsiet kādu, kurš nevēlas augt kopā ar jums. Fakts ir tāds, ka agri vai vēlu šie negatīvie cilvēki paraus jūs sev līdzi uz nekurieni un ceļa atpakaļ var nebūt. Īpaši pusaudžu vecumā, kad aktuāla kļūst eksperimentēšana ar dažādām pieredzēm, draugu kompānijas ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. Jā, uz īstermiņu skatoties, ir patīkami iekļauties un būt daļai no kompānijas, taču ilgtermiņā tikai veseli, gudri un mērķtiecīgi cilvēki var sevi saukt par veiksmīgiem.

Un atceries - labāk ir zināt, nevis saprast!

Autors: Reinis Strupovičs

Piepildījums

Peles ritenis

Mūsdienu nemitīgajā skrējienā pakaļ naudai un citu cilvēku atzinībai, cilvēki bieži aizmirst par savu personīgo piepildījumu un laimes sajūtu. Tikai retais ir spējīgs apstāties un būt pietiekoši drosmīgs, lai pateikt sev, ka ir pienācis laiks atrast savu "ES" un galveno aicinājumu dzīvē, jo patiesībā, lielākais piepildījums nāk no iekšienes un, tikai atrodot jēgu un aicinājumu savā dzīvē, var sasniegt savus mērķus un dzīvi nodzīvot piepildīti.

Mērķis

Viens no veidiem kā gūt prieku un piepildījumu ir izlikt un sasniegt kādus savus mērķus. Tas var būt kāds jauns arods vai prasmes, ko jau ilgi būtu vēlēšanās apgūt. Iespējams, kādam tas būs jauns hobijs vai aizraušanās, kas palīdz sakārtot domas un aizmirsties. Galvenais, lai šie mērķi saskanētu ar cilvēka paša vērtībām un liktos patiešām vērtīgs laika pavadīšanas veids.

Palīdzība

Izcils veids, kā gūt piepildījumu ir palīdzēt citiem. Varbūt tā ir brīvprātīga palīdzība kādā organizācijā, varbūt ir iespēja kļūt kādam par mentoru un dalīties ar savām zināšanām, kā arī, būšana līdzās kādam draugam vai tuvam cilvēkam kādeiz ir svarīgāka par jebkuru citu atbalstu. 

Rūpes par sevi

Visbeidzot, rūpes par savu mentālo un fizisko veselību vienmēr dod iespēju paralēli arī gūt piepildījumu un mieru. Meditācija, garas pastaigas un būšana dabā ir tikai dažas no aktivitātēm, kas fantastiski piepilda dvēseli un padara dzīvi krāsaināku.

Piepildījuma sajūta faktiski rodas no gandarījuma par kādu sasniegtu mērķi vai  labi padarītu darbu. Arī investējot savā fiziskajā un mentālajā veselībā varam sasniegt izcilu piepildījuma sajūtu. 

Bet, jāatceras, ka piepildījums vienmēr nāk no iekšienes, tāpēc regulāri jāvelta laiks sev un tam, kas mums sagādā prieku un ir patiešām svarīgs. 

Autors: Reinis Strupovičs

Kustībā ir spēks!

Fiziskās aktivitātes ir vitāli svarīgas cilvēka veselībai. Tās spēle kritisku lomu lai novērstu dažādas hroniskas saslimšanas, saglabātu veselīgu ķermeņa svaru un uzturētu labu mentālo veselību.

Hroniskās saslimšanas

Viens no galvenajiem iemesliem kāpēc vajadzētu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm ir, lai novērstu vai vismaz mazinātu risku saslimt ar kādām hroniskām saslimšanām. Ir zinātniski pierādīts, ka regulāras fiziskās aktivitātes samazina iespēju dzīves laikā saskarties ar sirds un asinsvadu slimībām, insulta, cukura diabēta un dažādiem vēža paveidiem. Regulāras fiziskās aktivitātes palīdz noregulēt assinsspiedienu un spēj samazināt holesterīna līmeni assinīs. Ir jāsaprot, ka manis minētās hroniskās saslimšanas ir vienas no galvenajiem nāves cēloņiem Latvijā un visā Pasaulē. Tad kāpēc jau laicīgi nesākt sevi pieradināt pie kustības un treniņiem? Tieši šī informācija ir jāmāca jauniešiem un jāpalīdz jau laicīgi iemīlēt sports, lai veselība būtu spēcīga un cilvēks varētu daudzpusīgi attīstīties.

Veselīgs ķermeņa svars

Papildus spējai novērst hroniskas saslimšanas, fiziskās aktivitātes palīdz sasniegt un noturēt savu ideālo ķermeņa svaru. Kustoties cilvēks patērē kalorijas, tādā veidā veicinot ķermeņa svara samazināšanos. Pasaules veselības organizācija ir aprēķinājusi, ka kopš 1975.gada aptaukošanās cilvēku vidū ir trīskāršojusies. Digitālās pasaules dominance un neskaitāmie sociālie mēdiji bērnus padara mazkustīgus un aptaukojušos, tāpēc, lūdzu, pievērsīsim uzmanību, lai bērni savas dienas pavada kustoties nevis sēžot planšetēs, datoros vai telefonos.

Mentālā veselība

Fiziskajām aktivitātēm ir arī būtiska loma garīgās veselības veicināšanā. Ir pierādīts, ka regulāra sportošana samazina depresijas un trauksmes risku un uzlabo vispārējo garstāvokli. Sports arī paaugstina kognitīvās funkcijas, kā arī samazina demences un citu ar vecumu saistītu izziņas traucējumu rašanās risku. Tas, visticamāk, ir sasitīts ar faktu, ka fiziskās aktivitātes palielina asins plūsmu smadzenēs, kas piegādā skābekli un barības vielas smadzeņu šūnām. Turklāt, fiziskās aktivitātes palielina noteiktu ķīmisko vielu, ko sauc par endorfīniem, ražošanu smadzenēs, kas, kā zināms, veicina laimes sajūtu. Un mēs taču visi gribam justies laimīgi!

Sports visiem un visur

Fiziskās aktivitātes var būt dažāda veida, sākot no vieglām ikdienas aktivitātēm, piemēram, staigāšanas vai nūjošanas, līdz nopietnākām slodzēm, piemēram, dažādiem komandu vai individuālajiem sporta veidiem amatieru un profesionālā līmenī.  Vissvarīgākais ir atrast kaut ko, kas patīk un ir pieejams, un turpināt to regulāri darīt. Ir svarīgi izvēlēties aktivitāti, kas ir piemērota indivīda veselības stāvoklim un fiziskajām spējām.

Regulāra fiziskā aktivitāte ir svarīga ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Bērniem fiziskā aktivitāte ir nepieciešama, lai attīstītu muskuļus un kaulus un uzlabotu koordināciju un izturību. Vecāka gadagājuma cilvēkiem fiziskā aktivitāte ir svarīga, lai saglabātu muskuļu un kaulu stiprību un uzlabotu kustību.

Regulāras fiziskās aktivitātes var ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti un ilgmūžību. Ir svarīgi, lai cilvēki fiziskās aktivitātes padarītu par regulāru savas ikdienas dzīves sastāvdaļu, lai gūtu tās sniegtās daudzās priekšrocības. Un tieši šādam jābūt vēstījumam runājot par šo tēmu. Nav jāveido sportisti, bet gan mērķtiecīgi, erudīti un spēcīgi cilvēki!

Autors: Reinis Strupovičs

Paldies par neziņu

Ikdienas steigā īsti nemaz neiznāk piebremzēt un paraudzīties apkārt. Kad to izdaru - saprotu, cik ļoti daudz labu cilvēku ir apkārt! Esmu no sirds pateicīgs ikvienam, kas ikdienā ir daļa no visa, kas saistās ar sportu un ne tikai. Saku lielu paldies katram klientam, darbiniekam, draugam un ģimenei. 

Neziņa

Viena no lietām, kas mums katram dzīves laikā ir garantēta ir neziņa. Neziņa par to, kas būs nākotnē. Situācijā, kad jau tā pasaulē in nokaitēta atmosfēra, neziņas radītais satraukums ne pavisam neliekas vilinošs. Pie tam, pēdējo gadu laikā esam saskārušies ar vairākiem neticamiem pavērsieniem, kas līdz tam nemaz nebija iedomājami - globālā pandēmija, karš utt. Šobrīd tikai trūkst citplanētiešu ierašanās uz mūsu planētas, par ko cilvēki,  manuprāt, vairs nemaz tik ļoti nebūtu pārsteigti. 

Neziņa var dot arī pozitīvismu dzīvē. Tā rada optimismu brīžos, kad gaidām kādu pavērsienu, kas uzlabos dzīvi. Neziņa mūs motivē ikdienā dzīvot tā, lai neziņa par nākotni liktos pozitīva un patīkamu gaidu pilna. Viss ir atkarīgs no mums pašiem un uz to, kā skatāmies uz lietām. Ja ir sajūta, ka varam kaut ko darīt labāk, tad veltām savu laiku un enerģiju, lai šo lietu uzlabotu. Uzlabot var vienmēr. Vienalga ko, kad un kā! Neziņas radītais satraukums kļūst patīkams brīdī, kad jūti, ka esi pilnveidojies kādā dzīves aspektā un ir gaidāmi uzlabojumi. Tā ir fantastiska sajūta un nemanāmi, neziņa vairs nebiedē.

Vēlreiz saku milzīgu paldies visiem, kas tic man un šim projektam. Kopā mēs varam izveidot lielisku vidi, kur izaug unikāli, drosmīgi un spēcīgi cilvēki. Spēcīgi gan fiziski, gan mentāli. Cilvēki, kas ir spējīgi pacelt un arī panest. Gan sevi, gan citus.

Laimīgu mums visiem jauno gadu!

Autors: Reinis Strupovičs

AĢENTS

Ventspils vai Barons

Uz to mirkli biju pārliecinošs top 3 spēlētājs savā vecuma grupā Latvijā un stabils izlases dalībnieks gan savā vecuma grupā, gan arī pie gadu vecākiem. Jutu, ka mani ievēro un runā par iespaidīgo statistiku, kas bija ap 35 punktiem vidēji spēlē. Biju apveltīts ar īpašu spēju gūt punktus un negriezu ceļu pilnīgi nevienam. Manas spējas basketbola laukumā bija tas, kas lika Ventspils vadībai mani paaicināt uz sarunu un mēģināt pierunāt pāriet pie viņiem. 

Taču, paralēli Ventspils kluba centieniem, mani sava kluba rindās vēlējās redzēt arī Rīgā bāzētais basketbola klubs "Barons". Treneris Gundars Vētra ļoti nesen bija sācis savas trenera gaitas un bija noskaņots izveidot veselu basketbola sistēmu, kur galveno klubu papildinātu jaunatnes spilgtākie spēlētāji, taču kluba kodolu veidotu pieredzējušie basketbolisti.

Galu beigās izlēmu palikt Rīgā. Par iemesliem palikt Rīgā noteikti kādreiz vēl uzrakstīšu sīkāk, bet šobrīd paliksim pie tā, ka šo lēmumu es nožēloju.

Aģents vai tomēr nē?

Vārds "aģents" sporta pasaulē ir kļuvis par tādu kā lamuvārdu. Tas visbiežāk asociējas ar kādām blēdībām un neticību. Es gribētu apgāzt šīs aplamās sazvērestības teorijas. Protams, katrā arodā ir savi indivīdi, kas izceļas ar īpašu talantu visu sačakarēt un sabojāt, tomēr uzsvēršu, ka kopumā aģenta profesija ir ļoti vajadzīga un cienījama. Esmu savā sportista karjerā strādājis ar četriem aģentiem un varu teikti, ka viņi visi ir man ļoti palīdzējuši. Svarīgākais ir atrast "savējo" cilvēku un tādu, kurš ir ieinteresēts kopā strādāt, ir gatavs veltīt savu laiku un, ir labs psihologs.

Ik pa laikam dzirdu cilvēkus sporta aprindās sakām, ka 14 vai 15 gadīgiem bērniem jau "uzplijās" aģenti un tas esot nepareizi. Šeit gribu atgriezties pie savas dilemmas par Ventspili vai Baronu. Ja man tajā laikā būtu bijis mans pēdējais profesionālā basketbola  aģents Valdis Salaks, tad varu 110% apgalvot, ka būtu aizbraucis spēlēt uz Ventspili un kas zin, varbūt es šobrīd spēlētu Atēnu AEK nevis Jānis Strēlnieks. Es nesaku, ka mana karjera ir neizdevusies. Es nevienā brīdī nepadevos un, to es uzskatu par lielāko sasniegumu savā sportista karjerā, taču gribu uzsvērt, ka šādi lēmumi tik jaunā vecumā var izšķirt ļoti daudz un, atstāt šo svarīgo lēmumu pieņemšanu neprofesionāļu rokās ir nepareizi. Jautājums nav, vai aģents ir vajadzīgs, bet gan, kāds aģents ir vajadzīgs!?

Autors: Reinis Strupovičs

250 uz 7000

Vai audzēknim pietiek uzmanības? Vai ir iespējams bērniem un jauniešiem ielikt labus pamatus sportā? Vai ir iespējams izveidot veselīgu, labi fiziski un mentāli sagatavotu audzēkni? Vai treneri spēj noskaņot palikt sportā visus divdesmit astoņus? Vai bērniem ir jāstrādā papildus? Jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu.

Divpadsmit gadus atpakaļ dibinot individuālās sagatavošanas basketbola skolu saskāros ar lielu pretreakciju no sporta skolu treneriem. Pārsvarā tā bija negatīva. Un šī pretreakcija nav nekur pazudusi. Drīzāk vēl palielinājusies... Bet, kas tam ir par iemeslu? Neviens taču viņiem audzēkņus atņemt netaisās. Bērns ar vecākiem kopīgi pieņem lēmumu brīvo laiku aizpildīt ar izcilu ieguldījumu sportiskajā un fiziskajā attīstībā. Objektīvi raugoties uz bērnu ikdienu, viņiem 1,5h sporta dienā ir par maz. Spāņu jaunieši trenējas 5 - 6 h dienā un Eiropas čempionāts pierādīja, ka pat ar relatīvi otro sastāvu Spāņi visus uzvar. 

Nelaimīgie ekrānbērni

Pie daudzajiem ekrāniem un viegli iegūstamā dopamīna, bērns pierod neko nedarīt un ikdiena veidojas neaktīva. Ja desmit gadus atpakaļ bērns gāja pagalmā spēlēt futbolu sešas stundas dienā, tad tagad visu šo laiku sēž telefonā. 

Arguments, ka veidojas pārslodze neiztur kritiku, jo bērns sporta skolā ar vismaz 15 citiem bērniem barā skrien 1 - 1,5h dienā. Lielākā treniņa daļa paiet "bumbulējot" un dauzoties. 

Arguments, ka papildus trenēties ir dārgi atkal neiztur kritiku. Nākot četratā tie ir 15 EUR. Mīļie vecāki, lūdzu pastāstiet cik iztērējiet ieejot jebkurā pārtikas veikalā?

Arguments, ka treniņa saturs ir haotisks un audzēknis maz ko iegūst ir diskutabls. Tas ir atkarīgs no treniņu biežuma un pakalpojuma izvēles. Ja audzēknis atnāk vienu reizi mēnesī un katru reizi iet pie cita trenera, tad protams treniņa saturs ir vispusīgs un audzēknis vairāk sportiski pavada laiku ar cerību, ka kaut kas aizķeras. (Un tas tāpat ir labāk nekā sēdēt telefonā vai "veipot" ar draugiem) Savukārt, ja audzēknis nāk regulāri un pie viena un tā paša trenera, ideālā variantā rezervējot nodarbības jau uz visu mēnesi, tad darbs tiek veikts mērķtiecīgi un uzlabojot konkrētas iemaņas un, tas tiek darīts pakāpeniski. 

Visbeidzot, ir stāsts par pašdarbniekiem. Jā, te nu gan es ieteiktu vecākiem vadīties pēc treneru izglītībām nevis daža laba skaļāka uzvārda. Var sanākt ieguldīt 2x lielākus līdzekļus audzēkņa rehabilitācijā.

Uzticības persona

Manuprāt, visefektīvākais papildus darbs ir izvēloties projekta "Mentory" pakalpojumu, kur par audzēkni rūpējās konkrēts speciālists veidojot ilgtermiņa sadarbību, kur speciālists stāda sporta nodarbību grafiku, organizē fiziskās sagatavotības attīstības plānu un ikdienā veido ciešāku kontaktu ar audzēkņa ģimeni un strādā 24/7 kā ģimenes uzticības persona bērna audzināšanā un sportā kopumā. 

Man ir nelokāma pārliecība, ka sava uzticības persona, kas pateiks kā ir, kad tas nepieciešams un, tajā pašā laikā rūpēsies un organizēs bērna ilgtermiņa attīstību, ir nenovērtējami!

Ir jābeidz kavēties kaut kādā aizvēsturiskā padomju laiku domāšanā, kad visiem jābūt vienādiem sistēmas bērniem un neviens neko nedrīkst iebilst.

Katrs indivīds ir "unikāls" un katram ir iespējas izveidoties par personību. Ieliekot visus vienā maisā un nevienam neuzticoties, sporta skolas veidojas par sportistu sapņu kapsētu nevis tramplīnu uz panākumiem. Skarbi, bet fakts!

Autors: Reinis Strupovičs

Spēlēt vai nespēlēt?

Pieredze ir neatkārtojama

Uz manis ieprieks uzdotajiem jautājumiem viennozīmīgas atbildes nav. Protams, es noteikti varēju izmantot savas iespējas basketbolā daudz labāk un pilnvērtīgāk, bet pēc kara jau visi gudri. Ir viegli pateikt, bet ļoti grūti izdarīt. Ikdienā augot jaunam cilvēkam, ir ārkārtīgi daudz dažādu blakus lietu un apstākļu, kas ietekmē attīstību. Sākot ar gēniem, un beidzot ar vidi un raksturu. Arī ikdienā runājot ar jauniešiem, kuri tikai tagad tā pa īstam sāk sevi apzināties sportā, jūtu, ka viņi ne visai grib dzirdēt to, ko saku. Visi grib dzīvi dzīvot uzzinot uz savas ādas par dzīves piedāvātajiem kārdinājumiem un pieredzēm, lai arī ļoti labi apzinās un atšķir, kas ir labs un kas slikts. Taču, pavisam nemanot piezogas karjeras noriets. Viss sāk sāpēt un ikdiena krāsojas tikai drūmos toņos. Aktualizējas jautājums par dzīvi pēc karjeras un drūmie toņi paliek arvien drūmāki. Jā, tieši tik ātri paskrien profesionālā karjera.

Es uzskatu, ka atslēgas vārds vidusmēra basketbolistam ir - pieredze. Šī neatkārtojamā komandas jeb brālības izjūta un garās sezonas ar neskaitāmiem izbraukumiem pa visu eiropu, liek pasmaidīt, atceroties šos laikus. Satiktie cilvēki un izdzīvotie mirkļi vienmēr paliks manā atmiņā.

Jaunajiem censoņiem, kas tikai tagad domā par profesionālo basketbolu varu teikt, ka nauda tiešām nav galvenais. Ja ir galva uz pleciem, tad savu vietu dzīvē var atrast, bet ne visiem sanāk izbaudīt īstu komandas garu. Ne visiem sanāk aizceļot uz otru pasaules malu un iepazīt pilnīgi nezināmo. Basketbols var iedot neaizmirstamu pieredzi, kuru var iedot tālāk nākamajiem basketbola ķertajiem. 

Mana izvēle ir...

Ir pagājuši pieci gadi kopš manas pēdējās karjeras spēles. Basketbols arvien ir mana visa dzīve un ikdiena sastāv no šīs burvīgās spēles mācīšanas, kā arī sevis un citu pilnveidošanas. Bet, manuprāt, Latviešiem basketbols mīlēt nav jāmāca. Daudzi saka, ka Lietuviešiem basketbols ir nacionālais sporta veids, bet es saku, ka arī Latviešiem basketbols ir asinīs. Mūsu puiši un meitenes prot spēlēt un ne tikai,  arī tiesāt, komentēt un analizēt. Es no sirds saku, ka spēlēt - vajag! 

Labais nekad nenāk bez ļaunā un tas attiecas arī uz sportu. Traumas un sāpīgi zaudējumi ir ikdiena, taču es izvēlos spēlēt!!!

Autors: Reinis Strupovičs

Viss sākas ar sapni...

Bez mērķa, kā aklais

Bet mērķus vajag! Sapņot ir skaisti un labi, bet bez konkrētiem mērķiem šie sapņi ar laiku sāk vairot vilšanās sajūtu. Vilties nepatīk nevienam, taču vilties sevī ir vēl nepatīkamāk. Pašapziņa ir kas tāds, ko ir viegli iedragāt, bet ļoti grūti pēc tam atgūt. It īpaši bērniem un jauniešiem. Tāpēc jāspēj diezgan strukturēti veidot savu mērķu tabulu. Vienalga, rakstot uz lapas vai vizualizējot galvā. 

Pieaugušam cilvēkam šāda sapņu un mērķu spēlīte sanāk diezgan viegli un raiti, taču bērns to tik skaidri nesaredz. Te nāk talkā vecāki un pedagogi bērna ikdienā. Es ne reizi vien esmu redzējis mērķtiecīgus vecākus, kuri savus mērķus piepilda vienu pēc otra un ir veiksmīgi cilvēki, taču nespēj pieņemt, ka viņu bērniem nebūt nesanāk šī mērķu piepildīšanas māksla. Veidojas nesaskaņas un no vecāku puses uzspiesti mērķi un bērns savā ikdienā nodarbojas ar lietām, kas iepriecina vecākus, nevis  pašus. 

Vai tas, ko es gribu ir tas, ko man vajag?

Ilgi domāju par to, kā ir labāk - pilnībā ļaut bērnam darīt to, kas viņam pašam patīk, vai drīzāk, palīdzēt bērnam veidoties, organizējot viņa ikdienu ar lietām un vietām, kas teorētiski viņu padarīs labāku un konkurētspējīgāku? Šis ir komplekss jautājums un viennozīmīgas atbildes nav. Es varu tikai uzrakstīt savus novērojumus un secinājumus, ilgstoši strādājot ar bērniem un jauniešiem. 

Ikviens bērns veidojas savādāk. Katram nāk līdzi savi gēni un rakstura iezīmes. Viens spēj viegli panest stresu, cits pie pirmās stresa situācijas zaudē spēju koncentrēties. Viens ir dzimis līderis un pavelk pārējos, cits labāk paskatās no malas un izdara secinājumus. 

Bērni spēj analizēt un veidot savu sapņu pasauli, tomēr mērķu izlikšana un to mērķtiecīga piepildīšana ne katram ir pa spēkam. Ja lielais sapnis "puslīdz" skaidrs, tad vecākiem un pedagogiem ir jāpalīdz izlikt mazie mērķīši, kurus soli pa solim piepildīt, katru mazo uzvaru ievērojot un atzīmējot. 

Mana pārliecība ir dzelžaina - katram bērnam blakus ir vajadzīga uzticības persona. Vai tā ir mamma vai tētis, vai treneris, vienalga, bet blakus ir jābūt cilvēkam vai cilvēkiem, kam bērns vai jaunietis uzticas. Un šo uzticību vajag novērtēt un respektēt. 

Tātad - sapņo pats, bet piepildīt - palīdzam!

Autors: Reinis Strupovičs

Nometņu vasaras

Jāsāk ar to, ka nometnes rīkoju jau 11 gadus un ir uzkrāta zināma pieredze. Arī pati nometne ir samērā unikāla un no sporta skolu nometnēm atšķiras ar to, ka tajā piedalās dažāda vecuma, dzimuma un meistarības pakāpes bērni un jaunieši. Uz nometni brauc maksimums 20 sportisti, kā arī vismaz 5 treneri, kas nodrošina ļoti individuālu un konstantu uzmanību katram censonim.

Šī individuālā pieeja katram audzēknim ir tieši tas, kas manis rīkotās nometnes atšķir no citām. Un tieši nedalītā uzmanība katram audzēknim palīdz ieraudzīt katra sportista vājās puses un tās mēģināt pilnveidot. 

Pēdējās divas vasaras kā nometņu maratons

Manuprāt, nometnes ir neatņēmama jauniešu attīstības sastāvdaļa. Tās ir vajadzīgas ikkatram jaunietim. Īpaši tiem, kas sportu saredz kā savas dzīves aicinājumu. Tomēr, pēdējie divi gadi ir parādījuši, ka dažādu apstākļu dēļ, nometnes tiek rīkotas neapdomīgi un pārspīlēti daudz. Jaunieši pavada lielāko daļu vasaras dažādās nometnēs un šobrīd ir sajūta, ka sporta skolu treneri mēģina atpelnīt pandēmijas laikā iekavētos ienākumus, nevis rūpējas par savu audzēkņu sportisko attīstību.

Mans mērķis nav nomelnot sporta skolu un treneru darbu. Par to samaksu ko viņi saņem un paspēj vēl ik pa laikam izaudzināt kādu labu spēlētāju, es tiešām novelku cepuri viņu priekšā. Taču, mani satrauc tieši pēdējo divu gadu tendence. 

Kāpēc tieši tagad tik redzami pieaug nometņu skaits?

Aptaujājot vairākus vecākus, uzzināju, ka nometnes esot ar vidēju vai zemu slodzi un cilvēku daudzums ir tik liels, ka nemaz konstruktīvs treniņu process nenotiek. Sanāk, ka nometnes tiek rīkotas vairāk, taču ar zemāku intensitāti. 

Tik un tā man līdz galam nebija saprotams kāpēc šāda tendence, līdz brīdim, kad uzzināju, ka no 2020 gada nometnes vadītājam, jeb galvenajam trenerim tiek maksāti papildus 50 Eur dienā un jebkuram citam trenerim 30 Eur par katru nometnē pavadīto dienu. 

Un atkal, nevienu nenosodu par vēlmi papildus nopelnīt, taču nejau uz bērnu veselības vai viņu attīstības kvalitātes rēķina. Domāju, ka tas nav pareizi! 

Bērnu vecākiem ieteiktu rūpīgi sekot līdzi bērnu attīstības procesam un izvērtēt vai visas nometnes ir vērts apmeklēt. Ja vecāki paši nav sporta nozares speciālisti, tad ieteiktu atrast uzticības personu, kas pastāstīs par slodžu samērīguma nozīmību, bērnu ilgtermiņa attīstību un vecumposmu fizioloģiju. Sporta skolas treneris to pastāstīt nevarēs, jo viņam fiziski nebūs laika pievērsties individuāli katram audzēknim. 

Autors: Reinis Strupovičs