Jauniešu basketbols Latvijā: Talantu kalve vai neizmantota iespēja?
Bieži dzirdams, ka Lietuvā basketbols ir kā reliģija. Gribas teikt, ka arī Latvijā situācija ir līdzīga. Basketbols ir kļuvis tik populārs, ka gandrīz katra sporta skola var lepoties ar simtiem jauniešu, kuri ir gatavi cītīgi trenēties un sapņo kādu dienu kļūt par augstākā līmeņa basketbola zvaigznēm. Tā nav nejaušība, bet gan mērķtiecīgs darbs un mīlestība pret šo neatkārtojamo spēli.
Basketbols latviešiem piestāv. Spēle pati par sevi ir ļoti ātra, dinamiska un fiziska. Basketbolu var spēlēt diezgan agresīvi, un gan spēlētāji, gan treneri var izpausties verbāli, taču izkauties savā starpā vai ar pretinieku ir aizliegts. Tas atspoguļo latviešu mentalitāti – daudz sūdzēties un diskutēt, bet īsti konfliktā neiesaistīties. Šis, protams, ar nelielu ironiju. Tomēr jāatzīst, ka basketbola kultūra Latvijā ir ievērojami augusi. Jaunieši spēlē saturīgi un nosvērti. Aug daudz talantīgu spēlētāju, un šķiet, ka basketbola nākotne ir drošās rokās. Taču paliek jautājums – vai Latvija pilnībā izmanto savu potenciālu nākotnes basketbola zvaigžņu attīstībā?
Treniņu vide un infrastruktūra
Latvija ir bijusi nozīmīgs spēlētājs pasaules basketbola vēsturē, sākot ar mūsu "Sapņu komandas" uzvaru 1935. gada Eiropas basketbola čempionātā. Mūsdienās Latvija regulāri piedalās Eiropas un pasaules čempionātos gan pieaugušo, gan jauniešu līmenī. Tas apliecina, ka mūsu valstī basketbolu spēlēt māk. Taču jāpiemin, ka daudzi potenciālie nākotnes Latvijas izlases spēlētāji un spēlētājas izvēlas savas prasmes pilnveidot ārzemēs. Kāpēc tā? Vai Latvijā trūkst sporta infrastruktūras? Vai ir slikti treneri? Maz konkurences? Nepietiekams treniņu process?
Šķiet, ka pa druskai no visa. Sporta skolās bērni un jaunieši vienā grupā trenējas apmēram 20 cilvēku uz vienu treneri. Tas jau pats par sevi ir neproduktīvs treniņu modelis. Taču vēl lielāka problēma ir tā, ka sporta skolu treneri bieži dusmojas un neatbalsta spēlētāju vēlmi trenēties individuāli. Rezultātā rodas absurda situācija – paši nevar un citiem neļauj!
Būtu jāņem piemērs no ārzemēm, kur katrai akadēmijai ir savi individuālie treneri. Individuālie treniņi viens uz viens ar treneri ir ne tikai vēlami, bet obligāti. Iespējams, tieši tāpēc mūsu basketbola talanti agrīnā vecumā izvēlas doties uz ārzemēm. Otrs nozīmīgs faktors ir treneru neizglītotība. Latvijā ir vairāki izcili treneri, uz kuriem jāskatās ar apbrīnu un cieņu. Viņu harizma un profesionalitāte ir tikai daļa no tā, kas viņus izceļ. Taču tādu treneru ir maz. Latvijā ir izveidojusies bīstama situācija – bērnus un jauniešus trenē cilvēki, kuriem nav augstākās izglītības. Daži strādā pēc 6 mēnešu treneru kursiem, bet citi vispār nav ieguvuši sertifikāciju. Valsts kvalitātes dienests ir tieši atbildīgs par šo situāciju, taču problēmu ignorē, sakot, ka treneru jau tā trūkst un stingrākas prasības situāciju tikai pasliktinātu. Bet vai mēs sūtītu savu bērnu pie ārsta, kurš nav pilnībā kvalificēts? Atbilde ir skaidra.
Rezultāts – strādājot kopā
Latvija ir maza valsts. Sadrumstalotais finansējuma modelis un dažādie viedokļi kavē efektīvu rīcību ar ierobežotajiem resursiem. Šeit runa nav tikai par finansēm – arī cilvēkresursi ir ierobežoti. Talantīgu un strādāt gribošu basketbolistu un treneru ir maz. Lai veiksmīgi attīstītu Latvijas basketbola vidi, mums visiem jāstrādā kopā. Plecu pie pleca, lai jaunieši nebrauktu prom uz viduvēja līmeņa ārzemju skolām vai akadēmijām, kur viņi ir tikai statistikas vienība. Diemžēl daudzi aizbrauc jau 14–15 gadu vecumā, un tam tā nevajadzētu būt.
Manuprāt, katram jādara savs darbs. Atbildīgajām ministrijām jāizstrādā sakarīgi finansējuma modeļi sportam un infrastruktūrai. Ar labākiem finanšu nosacījumiem treneru rindas papildinātu izglītoti un kompetenti speciālisti. Šie treneri savukārt veidotu ciešāku sadarbību ar individuālo treniņu organizētājiem, saprotot, ka katra bērna vai jaunieša laiks ir vērtīgs.
Jāpiebilst, ka arī individuālo treniņu organizatoriem jānodrošina kvalificēti treneri.
Ja mēs visi kopā spētu veidot šādu darbības struktūru, Latvijas basketbols beidzot varētu teikt, ka izmanto savas iespējas. Šobrīd to diemžēl pateikt nevaram.
Autors: Reinis Strupovičs