Skatiens patiesībai acīs
Kāpēc censties?
Augsts basketbola līmenis prasa gandrīz pārcilvēcīgu disciplīnu un milzīgu laika un darba ieguldījumu. Taču šis ceļš ir daudz vairāk nekā tikai fiziska piepūle. Tas ir instruments, kas palīdz saprast, kas tu esi un uz ko patiesībā esi spējīgs. Kad tu izvirzi sev augstus mērķus, tu mācies tikt galā ar neveiksmēm, kritieniem un sāpēm – dzīves sastāvdaļām, no kurām nevar izvairīties ne sportā, ne ārpus tā.
Panākumu sasniegšana basketbolā nav tikai par rezultātu uz tablo, bet arī par procesa izpratni un tā iemācīšanos. Tu mācies pārvarēt sevi, sadarboties ar citiem un kļūt mentāli izturīgāks. Kāpēc censties? Tāpēc, ka tas, ko tu iemācies šajā ceļā, kalpo tev visā dzīvē.
Vai censties ir jēga?
Šis ir jautājums, kas tiek uzdots bieži. Patiesībā tas visbiežāk ir emocionāls un nepamatots jautājums. Jēga censties ir dziļi saistīta ar mērķiem un motivāciju. Ja tavs vienīgais mērķis ir slava vai bagātība, tad, iespējams, tu ātri vien zaudēsi interesi un spēku cīnīties, jo ne viss vienmēr notiek pēc plāna. Taču, ja tavs mērķis ir kļūt par labāko savā jomā, tad, pat ja neiegūsi profesionāla spēlētāja statusu, tu būsi kļuvis par uzvarētāju savā dzīvē.
Taču realitāte ir tāda, ka ne visi sasniedz virsotni. Kāpēc? Dažiem pietrūkst talanta, citiem – mentālās izturības. Visbiežāk panākumus nosaka nevis tikai fiziskais potenciāls, bet arī tas, cik dziļi cilvēks ir gatavs saprast un pieņemt savus ierobežojumus un strādāt ar tiem.
Kad atmest augstos mērķus?
Brīdis, kad jāsāk pārvērtēt savi mērķi, pienāk tad, ja sasniegumi vai izvirzītie uzdevumi rada vairāk posta nekā izaugsmes. Dzīve ir pilna kompromisu, un reizēm, pat neatmetot sapni, var būt nepieciešams mainīt pieeju vai prioritātes.
Tas nenozīmē padoties, bet gan būt godīgam pret sevi. Ja mērķis ir tikai ārēja spiediena rezultāts, nevis iekšēja vēlme, tad tas agri vai vēlu kļūs par smagu nastu. Bet, ja tu dari to, ko mīli, pat tad, ja nesasniedz profesionālas virsotnes, tu vari justies piepildīts un apmierināts ar savu ceļu.
Kāpēc vieniem izdodas, bet citiem nē?
Basketbolā, tāpat kā dzīvē, talants un piepūle nav vienīgās panākumu sastāvdaļas. Daži spēlētāji, kuri šķietami neko daudz nedara, izceļas ar dabiskiem talantiem – fiziskiem dotumiem vai ātru pielāgošanās spēju. Viņiem šķiet, ka viss nāk viegli. Taču ir arī citi, kuriem ir fantastiska atdeve, bet kuri nekad nesasniedz savus mērķus. Iemesls tam ir sarežģīts. Panākumus nosaka ne tikai darbs un talants, bet arī mentālais stāvoklis, vide, kurā cilvēks aug, un pat nejaušība. Dažreiz šķiet, ka dzīve ir netaisnīga, taču tas nedrīkst kļūt par attaisnojumu atteikties no centieniem.
Basketbolista ceļš uz panākumiem nav lineārs. Tas ir ceļš, kurā nākas tikt galā ar vilšanos, neveiksmēm un šaubām. Taču tas ir arī ceļš, kas piedāvā neiedomājamus piedzīvojumus un gandarījumu. Lai cik grūti tas būtu, svarīgākais ir saprast, kāpēc tu to dari. Kad mērķi ir skaidri un motivācija nāk no iekšējās pārliecības, neviens šķērslis nav nepārvarams. Un pat tad, ja tu neiegūsti zeltu, tu iegūsti kaut ko daudz vērtīgāku – spēju kļūt par labāko sevis versiju.
Autors: Reinis Strupovičs