Viss sākas ar sapni...
Bez mērķa, kā aklais
Bet mērķus vajag! Sapņot ir skaisti un labi, bet bez konkrētiem mērķiem šie sapņi ar laiku sāk vairot vilšanās sajūtu. Vilties nepatīk nevienam, taču vilties sevī ir vēl nepatīkamāk. Pašapziņa ir kas tāds, ko ir viegli iedragāt, bet ļoti grūti pēc tam atgūt. It īpaši bērniem un jauniešiem. Tāpēc jāspēj diezgan strukturēti veidot savu mērķu tabulu. Vienalga, rakstot uz lapas vai vizualizējot galvā.
Pieaugušam cilvēkam šāda sapņu un mērķu spēlīte sanāk diezgan viegli un raiti, taču bērns to tik skaidri nesaredz. Te nāk talkā vecāki un pedagogi bērna ikdienā. Es ne reizi vien esmu redzējis mērķtiecīgus vecākus, kuri savus mērķus piepilda vienu pēc otra un ir veiksmīgi cilvēki, taču nespēj pieņemt, ka viņu bērniem nebūt nesanāk šī mērķu piepildīšanas māksla. Veidojas nesaskaņas un no vecāku puses uzspiesti mērķi un bērns savā ikdienā nodarbojas ar lietām, kas iepriecina vecākus, nevis pašus.
Vai tas, ko es gribu ir tas, ko man vajag?
Ilgi domāju par to, kā ir labāk - pilnībā ļaut bērnam darīt to, kas viņam pašam patīk, vai drīzāk, palīdzēt bērnam veidoties, organizējot viņa ikdienu ar lietām un vietām, kas teorētiski viņu padarīs labāku un konkurētspējīgāku? Šis ir komplekss jautājums un viennozīmīgas atbildes nav. Es varu tikai uzrakstīt savus novērojumus un secinājumus, ilgstoši strādājot ar bērniem un jauniešiem.
Ikviens bērns veidojas savādāk. Katram nāk līdzi savi gēni un rakstura iezīmes. Viens spēj viegli panest stresu, cits pie pirmās stresa situācijas zaudē spēju koncentrēties. Viens ir dzimis līderis un pavelk pārējos, cits labāk paskatās no malas un izdara secinājumus.
Bērni spēj analizēt un veidot savu sapņu pasauli, tomēr mērķu izlikšana un to mērķtiecīga piepildīšana ne katram ir pa spēkam. Ja lielais sapnis "puslīdz" skaidrs, tad vecākiem un pedagogiem ir jāpalīdz izlikt mazie mērķīši, kurus soli pa solim piepildīt, katru mazo uzvaru ievērojot un atzīmējot.
Mana pārliecība ir dzelžaina - katram bērnam blakus ir vajadzīga uzticības persona. Vai tā ir mamma vai tētis, vai treneris, vienalga, bet blakus ir jābūt cilvēkam vai cilvēkiem, kam bērns vai jaunietis uzticas. Un šo uzticību vajag novērtēt un respektēt.
Tātad - sapņo pats, bet piepildīt - palīdzam!
Autors: Reinis Strupovičs